Atskats: SkeptiCafe 6# paneļdiskusija par medijiem un zinātni

*edit* Šinī YouTube linkā iespējams noskatīties pasākuma ierakstu HD kvalitātē.

Pēc atsauksmēm sociālajos tīklos šķiet, ka apmeklētāji ir vienisprātis  — paneļdiskusija par sabiedrisko mediju un zinātnes attiecībām Latvijā ir godam izdevusies.

Komentāros gaidīsim atsauksmes par jūsu iespaidiem, jo mums interesē jebkāda atgriezeniskā saite un, kā vienmēr, arī kritika.

Pagaidām vilksim svītru zem izrunātā, un īsi aplūkosim, par ko diskusijas gaitā izdevās vienoties, un kādas atziņas guvām, kā arī šo to piemetināsim no savas puses: 

  1. Zinātnes (un ne tikai) žurnālistikā reti praktizēta, ne pārāk apgrūtinoša, taču skaidrībai un dziļākai jautājuma pētīšanai vitāli svarīga nianse — rakstā jāiekļauj saite uz tajā apskatīto pētījumu (vēlams, tieši uz .pdf), vai vismaz uz oriģinālo ziņu avotu. Vispār jebkuras tēmas rakstos, sevišķi interneta vidē, nepieciešamas atsauces uz informācijas avotiem.
  2. Pieprasījums pēc kvalitatīvas zinātnes un uz pierādījumiem balstītas žurnālistikas sabiedrībā augs tad, ja bērni skolā apgūs kritisko domāšanu kā atsevišķu mācībstundu. SkeptiCafe organizatoriem, zinātnes un racionalitātes draugiem un līdzīgi domājošajiem jāvirza iniciatīva LR Izglītības ministrijai par kritiskās domāšanas stundām sākumskolā un/vai pamatskolā. Pilotprojektu varētu mēģināt saistīt ar Iespējamo Misiju.
  3. Veiksmīgai zinātnes žurnālistikai/komunikācijai svarīgi apzināties robežas un atrast zelta vidusceļu starp sarežģītas, lajam nesaprotamas zinātnes atreferēšanu un populārzinātnisku vienkāršošanu ļaužu masām. Zinātniekam jāstrādā kopā ar žurnālistu, ja nepieciešams, vairākkārt pārskatot izveidoto materiālu, lai neieslīgtu nevienā galējībā.
  4. Zinātnes popularizēšanai palīdzēs patriotisku stāstu atrašana un publiskošana. Ziņojot par cilvēkiem vai darbiem zinātnē, ar ko varam lepoties, iespējams izkonkurēt pseidozinātniskos ezotērikas stāstus par vietējo koku/akmeņu/senvietu slepenajām enerģijām u.tml.
  5. Jāizmanto moderni zinātnes komunikācijas veidi, piemēram, video dienasgrāmatas, zinātnes šovi, interneta pārraides, kurās varētu figurēt harizmātiski zinātnieki un/vai ņemtu piemēru no veiksmīgākajiem ārzemju raidījumiem (šeit piebildīsim, ka tieši patlaban RTU studenti ar diezgan plašu mācībspēku konsultatīvo un iekārtu izmantošanas atbalstu veido interneta video projektu “Mītu laboratorija”, kas faktiski būtu latviešu Mythbusters).
  6. Latvijas zinātnes ētikas kodekss paredz pienākumu zinātniekiem savas jomas popularizēšanā. Taču kodeksā ietverti tikai vispārīgi ieteikumi, manāmas pretrunas — to derētu atjaunināt.
  7. Pienākums komunicēt ar sabiedrību un popularizēt zinātni, lai arī cik sarežģīti, šķietami lieki vai neiespējami, ir investīcija konkrētas jomas nākotnē, jo tai sekmīgi piesaista gan interesentus jauno zinātnieku izskatā, gan materiālus resursus. Šo pienākumu vajadzētu iekļaut akadēmiskā darba līgumos.
  8. Būtu vēlama augstākās/profesionālās izglītības programma — zinātnes žurnālistika; patlaban valstī šādu profesionāļu ārkārtīgi maz, un tie darbojas gandrīz tikai entuziasma vadīti. Līdzīgi daudzi jaunie zinātņu grādu ieguvēji varētu un, iespējams, vēlas kļūt par zinātnes žurnālistiem/komunicētājiem. Šis ir lauciņš, kurā satura ražotājus varētu meklēt mediju vadītāji.
  9. Zinātnes komunikācijai nepieciešama kāda platforma, atbalsta punkts, kur atsperties — par tādu varētu kalpot SkeptiCafe un tai līdzīgas iniciatīvas. Reizēm nepieciešams vidutājs starp zinātnieku un žurnālistu, reizēm palīgs vienam vai otram, citreiz — tulks.

Vēlreiz paldies visiem — pirmkārt, lieliskajiem diskusijas dalībniekiem Mārim Zanderam, Nellijai Ločmelei, Inesei Čakstiņai, Ilgonim Vilkam un Ventam Zvaigznem. Paldies klausītājiem, par, jau atkal, pieklājīgāko un civilizētāko klausīšanos, runātāja cienīšanu un ierašanos kuplajā, gandrīz 200 (!) cilvēku lielajā pulkā.

Kā arī milzīgs paldies Rokkafejnīcai par mūsu tik gādīgo uzņemšanu — nepārspīlējot varu teikt, Rokkafejnīcas kolektīvs ir viesmīlīgākā, pretimnākošākā komanda, ar kādu man jelkad nācies sastrādāties.

 

4 thoughts on “Atskats: SkeptiCafe 6# paneļdiskusija par medijiem un zinātni”

  1. Izcils pasākums, ļoti labi organizēts, liels paldies!

    Viena lieta, kas traucēja diskusijā – manuprāt, pārāk daudz laika un uzmanības cilvēki veltīja “ekstrasenu cīņām” un citām pseidozinātņu formām, kas tiešam nav svarīgs. Bet tas ir, protams, subjektīvs viedoklis.

  2. Lieliski, ka šī tēma ir pacelta! Tomēr jāsaka, ka man neimponē kārtējā ideja problēmas izglītībā risināt ar atsevišķu mācību priekšmetu. Skolēniem ir zināšanu nepietiekamība arī, piemēram, veselības mācībā un pilsoniskajā līdzdalībā un pasakiet kas ir svarīgāks – kritiskās domāšanas veicināšana vai cīņa ar pusaudžu grūtniecību? Kas to zinās pateikt? Skat, mums tagad ir Latvijas vēsture, bet vai tās atsevišķa mācīšana palīdz izprast Latvijas kā pasaules sastāvdaļas lomu? Kritiskās domāšanas mācīšana ir caurviju metode, kam būtu jābūt nevis atsevišķam priekšmetam, bet konstantai citu mācību priekšmetu sastāvdaļai (vēsture, ekonomika un tiesības, dabaszinātnes, etc.) Un patiesībā man šķiet, ka, ja ir vēlme kaut ko darīt, SkeptiCafe būtu jānāk ar iniciatīvu apmācīt skolotājus kritiskajā domāšanā un tad tas arī nonāks līdz skolēniem.

  3. Paldies par komentāriem!

    Vladimir – jāpiekrīt, un noteikti arī šeit varēju vairāk būt uzdevuma augstumos, bet laikam jau nenovēršami, ka pasākumā, kurā kopā sanāk skeptiķi, daļu laika aizņems ne pārāk produktīva “cepšanās” par blēņām, ar kurām saskaramies ikdienā. Atceroties pirmos vakarus, vismaz noteikti progresējam 🙂

    Linda, paldies. Jāatzīst, ideja par krit.domāšanu kā jaunu priekšmetu, pirmkārt, nebūt nav jauna. Pirms gluži rakstām vēstuli IZM/valstscilvēkiem (to vairāki ieteikuši-varbūt saņemsimies:), mēģināšu par to pārmīt vārdus ar zinošākajiem prātiem šajā jomā – Zandu Rubeni, Liesmu Osi, Ritu Kašu. Varbūt vēl kādi ieteikumi, idejas?

    Personīgie iespaidi gan tādi, ka kritiskās domāšanas pasniegšana skolēniem, kaut tādā kapacitātē, kā pašam veicās baudīt starptautiskā bakalaurāta (IB) zināšanu teorijas kursā, risinātu problēmas gan veselības mācībā, gan pilsoniskajā līdzdalībā, gan Latvijas vēstures izziņā. Jau patlaban kritiskās domāšanas apguve kā mērķis caurvij visu pamatskolas mācību procesu, un tiesa, ka tas sevišķi uzsvērts sociālo zinību moduļa aprakstos, taču viena no atziņām, ko dzirdēju krit.domāšanas pasniegšanas apmācības noslēguma seminārā skolotājiem projekta “Kritiskā domāšana daudzveidības veicināšanai” ietvaros 2010.gadā – ka faktiski retais skolotājs to kā rīku saviem audzēkņiem apzināti un kompetenti pasniedz.

    Paša sapnis būtu ar vieslekcijām par kritisko domāšanu skolēniem pabraukāt pa Latvijas skolām. Skolotāju apmācību, protams, arī atbalstām, taču pašiem nav ne kompetences, ne kapacitātes tajā piedalīties – un kurš gan to neatbalsta?

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *