Biežāk uzdotie jautājumi

Skepticisms ir pieeja informācijas izvērtēšanai un lēmumu pieņemšanai, kas prasa jebkuru apgalvojumu izvērtēt kritiski, un lēmumu par tā patiesumu pieņemt tikai tad, kad iegūta un izvērtēta informācija, pierādījumi un alternatīvi skaidrojumi.

Skeptiķis ir cilvēks, kurš, izmantojot kritisko domāšanu, loģiku un zinātni, kritiski izvērtē apgalvojumus, kuriem trūkst empīriska pamatojuma, jo skeptiķi uzskata, ka empīriska pasaules izzināšana ir labākais patiesības noskaidrošanas veids. Šādu praksi sauc arī par zinātnisko skepticismu vai racionālo skepticismu.

Praksē skeptiķi un skeptiskas organizācijas pievēršas pārdabisku un pseidozinātnisku apgalvojumu un ideju izvērtēšanai. Skeptiķu interešu lokā ietilpst ezotērika, pseidozinātne (piemēram, astroloģija un numeroloģija), parapsiholoģija, alternatīvā medicīna un sazvērestības teorijas.

Kritiskā domāšana ir disciplinēts spriešanas veids, ar kura palīdzību tiek analizēta un vērtēta informācija. Kritiskās domāšanas pamatā ir intelektuāli kritēriji, piemēram, ticamība, precizitāte, pamatotība, pilnīgums, u.c. ar kuru palīdzību tiek izvērtēta informācija.

Ar kritiskās domāšanas, loģikas un kognitīvās psiholoģijas palīdzību skeptiķis cenšas vispusīgāk novērtēt un analizēt informāciju, kā arī uzlabot savus kognitīvos procesus un spēju atšķirt nepatiesu informāciju vai identificēt maldīgas idejas.

Tā ir domāšanas metode, kas apšauba pieņēmumus. Saukta arī domāšana par domāšanu vaidomāšana par domāšanas nosacījumiem, tā ir “racionālas domāšanas, prasmju, pasaules uzskatu un vērtību izmantošana, lai pēc iespējas tuvāk izzinātu patiesību” [Skat. Critical Thinking: What Is It Good For? (In Fact, What Is It?) ]

Vārdam „skeptiķis” izveidojusies negatīva konotācija. Arī „kritisks” vārdu savienojumā „kritiskā domāšana” varētu vedināt skeptiķus uzskatīt par visu noliedzošiem, īgniem dogmatiķiem, taču tā nebūt nav. Kritiskajai domāšanai nav saistības ar negatīvismu un skeptiķa mērķis nav visu noliegt vai noniecināt citu uzskatus.

Skeptiķa mērķis ir noskaidrot patiesību, atbrīvoties no kļūdainiem pieņēmumiem un izdarīt racionālus, pamatotus lēmumus. Noliegums nav skeptiskas domāšanas sākuma punkts, skeptiķis sāk ar šaubām. Šaubām gan par izvirzīto apgalvojumu, gan par savu spriestspēju. Skeptiķis kritiski izvērtē piedāvāto informāciju un tikai pēc tam formulē savu viedokli.

Skeptiķa viedoklis nav galējs. Īsts skeptiķis vienmēr ir atvērts jaunai informācijai un pierādījumiem, kas varētu likt mainīt sākotnēji formulēto viedokli. Cilvēks, kurš noliedz apgalvojumu, to kritiski neizvērtējot, drīzāk dēvējams par ciniķi.

„Iepazīsti sevi!”, aicināja senie grieķi. Viens no lielākajiem skeptiķa izaicinājumiem ir kritiski izvērtēt pašam savus uzskatus, identificēt savus aizspriedumus un izvairīties no pašapmāna. Dogmatisms liecina par skeptiskas domāšanas trūkumu. Taču tas nenozīmē, ka skeptiķis ar entuziasmu pieņems katru šķietami jaunu argumentu vai liecību. Parasti skeptiķis diskusijā par kādu tēmu iesaistās ne pirmo reizi un jau vairākkārt izvērtējis oponentu argumentus, tādēļ nevajadzētu jaukt viņa skepsi pret šo argumentu atkārtošanu ar dogmatismu.

Skepticisms un šaubīšanās ir nozīmīga zinātniskās metodes sastāvdaļa. Zinātnieku izdarītie atklājumi vienmēr tiek pakļauti kolēģu kritiskai izvērtēšanai. Tikai tie secinājumi, kuri iztur kritiku (nereti visai asu), tiek pieņemti. Skepticisma un zinātniskās metodes nešķiramība liek skeptiķiem izturēties ar cieņu pret zinātniskiem atklājumiem, taču tas nenozīmē, ka skeptiķis nekritiski pieņem jebkurus zinātnisko pētījumu rezultātus. Zinātnieka baltais uzsvārcis negarantē nemaldīgumu, tāpat kā publikācija recenzētā zinātniskā izdevumā nenodrošina nekļūdīgumu. Arī zinātnes hipotēzes un atklājumi tiek izvērtēti kritiski, taču vairums skeptiķu uzskata, ka zinātniskā metode ir labākais patiesības noskaidrošanas veids, kādu cilvēce izgudrojusi.

Sevi par skeptiķiem dēvē cilvēki, kuri uzskata, ka 2001. gada 11. septembra teroraktus organizēja ASV valdība vai ka pasaules politiskos procesus vada masoni. Arī tie, kuri apšauba zinātnisko konsensu, ka globālo sasilšanu izraisa cilvēku aktivitātes un tie, kuri uzskata, ka vakcīnas ir kaitīgas un vakcinācija nav nepieciešama, sevi uzskata par skeptiķiem. Lai gan šādi uzskati ir skeptiski, tie reti atbilst skepticisma izvirzītajām disciplinētas domāšanas prasībām. Minēto teoriju piekritēji ignorē vai noliedz sev neērtus faktus, balstās uz atsevišķiem gadījumiem un no konteksta izrautām frāzēm, ir gatavi pieņemt nepārbaudītus faktus un leģendas. Sazvērestības teorijas nav tikai šaubas par „oficiālo versiju” vai kritiska to izvērtēšana, tās sevī ietver konkrētus apgalvojumus un secinājumus. Šie apgalvojumi un secinājumi jāpakļauj tādai pašai skeptiskai un kritiskai analīzei kā jebkuri citi. Šāda sazvērestības teoriju izvērtēšana arī ir skeptiķu interešu lokā.