– “Jā, jā… es jau šo zinu… Par to universitātē stāstīja.”
– “Kā tad tas izpaužas?”
– “Tur bija kaut kā..”
Šī īsā diskusija, kas vienā vai otrā veidā skārusi katru no mums, atklāj divas Homo Sapiens īpašības:
1. Mums ļoti patīk sevi uzskatīt par intelektuālām būtnēm. Uzskatīt pārspīlēti daudzās dzīves situācijās – darbā, attiecībās, kontaktos ar svešiniekiem. Bet, ja tev tomēr jāatzīst savu nezināšanu – tas bieži vien ir sāpīgs moments.
2. Mēs ļoti bieži pārvērtējam savas prasmes un zināšanas.
Sāksim ar pirmo! Kāpēc mums piemīt šī rakstura iezīme?
Izvērtējot mūsu domāšanas procesus un sociālos instinktus, var droši apgalvot, ka šī tieksme nav vienkārši personības īpašība, kas radusies ģimenes vai kultūras ietvaros.
Daudzām sugām jau evolucionāri ir parādījusies tendence vēlēties gudrāku partneri. Augstākminēto parāda 2011. gada pētījums “Partneru izvēle pēc kognitīvām iezīmēm”, ko veica N.Boogert, T.W.Fawcett un L.Lefebvre [1]. Tieksme mātītēm meklēt gudrākus partnerus pastāv jau kopš dzīvajām būtnēm parādījies mugurkauls!
Kā saka pētījums – īpaši to novērojam visos zīdītājos un, protams, putnos. Dziedāšanas rituāli ir intelektuālas sacensības! Cerams tu par to aizdomāsies pie nākamās pastaigas parkā un izbaudīsi no jauna skatu punkta!
Konsekvents jautājums – kāpēc šī tieksme ir tik daudzu sugu instinktos?
“Ja īpašība dod priekšrocību sugas izdzīvošanā – šī īpašība nostiprināsies sugas ietvaros.” [2] Šis ir populāra etnologa un primatologa Fransa de Vāla (Frans de Waal) citāts! Minētā frāze ļoti precīzi apraksta vienu no svarīgākajām evolūcijas īpašībām! Gudrākam partnerim piemīt labākas pielāgošanās spējas, līdz ar to lielāka varbūtība izdzīvot viņas pēcnācējiem (papildus tam, piemēram, mātītes arī vērtē partnera spēku un pieejamību resursiem, jo katra no šīm īpašībām dod līdzīgas priekšrocības pēcnācēju izdzīvošanai).
Spekulatīvi vērtējot iepriekšējo teikumu – šīs ļoti atgādina cilvēku attiecības (pieejamība resursiem = īpašums, spēks = fiziskā atraktivitāte). Un, protams, vēlme demonstrēt intelektu. Tā joprojām ir mūsu, cilvēku instinktos, zemapziņā, mēs par to nedomājam, bet tā ietekmē mūsu uzvedību diendienā.
Šī īpašība, savukārt, bieži izpaužas kā negatīvs faktors ar tālejošām sekām.
Otrais punkts. Te lielākā problēma savu prasmju pārvērtēšanā ir tāda, ka mēs paši par tām esam pārliecināti!
Tas lieliski atspoguļots Danninga-Krīgera efektā (vienkāršota ilustrācija raksta attēlā vai dziļāks ieskats norādītajā avotā [3]), kur mūsu subjektīvā sajūta par tēmas izpratni ir maksimāla tieši tajā brīdī, kad mēs par to gandrīz neko nezinām.
Kāpēc tas ir slikti?
Vispirms, mēs paši ierobežojam savu tālāko attīstību. Ja mums jau ir daudz kas zināms, tad nav vajadzības piepūlēties, lai turpinātu atsevišķo jautājumu pētīt.
Otrkārt, mēs veidojam maldinošu sajūtu cilvēkos, kas ir mums blakus. Piemēram, uzsākot jaunu darbu, mēs nevēlamies atzīt, ka nezinām kādas pamatlietas, ar kurām mums nav bijusi pieredze.
Vai nebūtu prātīgāk teikt:
“Es esmu dzirdējis par <nezināma lieta>, tomēr man nebija iespējas to aktīvi pētīt. Es to labprāt izdarītu tagad!”
Šajā gadījumā Jūs iegūsiet zemākas gaidas attiecībā pret Jūsu darbu (kas ir labi, jo tā ir tikai subjektīva sajūta citu galvās, kas neietekmē Jūsu darba rezultātu jeb motivāciju sasniegt rezultātu), lielākus laika resursus un labāku apmācību. Tas arī ļautu pārvarēt Danninga-Krīgera efekta negatīvo pusi savā attieksmē pret jautājumu.
Vai tad nav lieliski?
Katram no mums ir tendence pārvērtēt savas spējas. Tas ir normāli. Šī īpašība piemīt tev un man. Bet kā racionālām būtnēm ar šo tendenci ir vērts cīnīties, lai maksimalizētu savus rezultātus.
Nebaidieties sekot slavenajam Sokrāta teicienam [4]. Atzīstot, ka kaut kas ir nesaprotams un nezināms, paveras burvīgas iespējas to apgūt, mainot sevi uz labāko pusi! Šī sajūta Jūs atver jauniem viedokļiem, kultivējot izzināšanas instinktu.
Tas padara jebkuru izpēti, grāmatas lasīšanu vai diskusiju ar mazpazīstamu cilvēku par lielisku pieredzi. Galvenais uzdot jautājumus!
[1] Neeltje J. Boogert Tim W. Fawcett and Louis Lefebvre, “Mate choice for cognitive traits: a review of the evidence in nonhuman vertebrates”, 2011
[2] Frans de Waal, “Chimpanzee Politics: Power and Sex among Apes”, 1984.
[3] Kruger J., Dunning D. “Unskilled and unaware of it”, 1999.
[4] Sokrāts, “Es zinu, ka es neko nezinu”, sen.
Autors: Dmitrijs Trizna
Recenzēja: Liene Spruženiece