Apstiprināšanas nosliece – vadātājs informācijas mežā

Šķiet, katrs ir dzirdējis stāstu par vadātāju vai pat saticis to mežā. Ja šis gars sastapts, tad cilvēks var apmaldīties pat sev labi pazīstamā vietā un nespēj vairs atrast ceļu uz mājām. Mūsdienās meži kļuvuši retāki un cilvēki vairs tik bieži tajos nepazūd. Tomēr pavisam jauns mežs ik dienu aug līdz šim nepieredzētā ātrumā – brīvi pieejamās informācijas mežs. Vai arī šajā mežā cilvēkiem var piemesties “vadātājs”?

Vadātājus un garus liekot pie malas, tas kas notiek, visticamāk, ir vienkārši apmaldīšanās jeb dezorientācija telpā – gan dabiskajā, gan informatīvajā. Tāpat kā mežā ir lērums koku, kas visi ir vienādi, tāpat arī ikdienas dzīvē cilvēkam jātiek cauri informācijas biezoknim. Tieši tādēļ daba ir “apveltījusi” mūs ar dažādiem mehānismiem, kas palīdz nošķirt būtiskāko no mazsvarīgā. Viens no šādiem mehānismiem ir apstiprināšanas nosliece (confirmation bias).

Apstiprināšanas nosliece ir indivīda dabiska tendence meklēt, interpretēt, dot priekšroku un atcerēties informāciju veidā, kas saskan ar sākotnējo viedokli, attieksmi vai hipotēzi.

Vienkāršāk sakot, cilvēkiem patīk tas, kam tie tic, un tādēļ cilvēki mēdz izvēlēties jau pazīstamu informāciju, neapgrūtinot savu prātu ar ko jaunu.

Izmantojot evolucionārās psiholoģijas idejas, psihologs Džeims Fridrihs to skaidro ar cilvēku prāta izteiktu vēlmi drīzāk izvairīties no sāpīgām kļūdām, nevis par katru cenu saprast patiesību. Piemēram, darba devēji intervijas laikā uzdod vienpusējus jautājumus, jo viņu mērķis ir izsijāt neatbilstošus kandidātus, nevis ikkatru iepazīt pēc iespējas labāk. Tam apstiprinājumu var atrast vairākos zinātniskos pētījumos, kuru fokuss ir tieši darba vides situācijas, tomēr arī ikdienā vērojamas situācijas, kad apstiprināšanas nosliece “palīdz” ātrāk saprast, “kā patiesībā ir”.

Savā grāmatā Džeims Godvins piedāvā piemēru apstiprināšanas noslieces saistībai ar ekstrasensorām (telepātiskām) spējām. Cilvēks, kurš tic pārdabiskām spējām, pastiprinātu uzmanību pievērsīs katram gadījumam, piemēram, kad viņš domāja par savu mammu, iezvanījās telefons un zvanītāja patiešām bija viņa mamma. Tajā pašā laikā šis cilvēks ignorēs daudz biežāk novērojamo, ka: (a) viņš domāja par savu mammu, bet viņa tā arī nepiezvanīja; (b) viņš nedomāja par savu mammu, un viņa piezvanīja. Turklāt, visticamāk, šis cilvēks arī nemanīs saistību starp to, ka viņa mamma mēdz zvanīt katru otro nedēļu un, tuvojoties laikam, kad mamma parasti zvana, palielināsies domu skaits par mammu, kas palielinās arī “pārdabisko” varbūtību – padomāt par mammu tieši pirms viņas zvana.

Apstiprināšanas nosliece izskaidro ne vien telepātiju, bet darbojas arī, piemēram, jebkurās cilvēku savstarpējās attiecībās. Sociālā psiholoģe Katerina Sandersona norāda, ka tieši apstiprināšanas nosliece ir tā, kas cilvēkos nostiprina stereotipus un aizspriedumus gan par dažādām cilvēku grupām, gan par konkrētiem cilvēkiem. Piemēram, ja cilvēks ir pārliecināts, ka kāds no ģimenes ir nevīža, ir liela varbūtība, ka viņš pastiprināti pievērsīs uzmanību un atcerēsies visus gadījumus, kad šis cilvēks to ir apliecinājis ar darbiem (nenomazgājis traukus, nav sakārtojis istabu utt.). Tajā pašā laikā gadījumi, kad šis pats cilvēks dara lietas, kas apgāztu šo priekšstatu, paliks nepamanīti.

Papildus darbinieku atlasei, ģimenei un telepātijai sarakstu var turpināt arī ar profesionālajām jomām, piemēram, politiku, medicīnu, zinātni, izmeklēšanas darbībām un citām. Tomēr ikdienas kontekstā, šķiet, visizteiktāk ar to var saskarties dažādu veidu mediju informācijas uztverē un no tās izrietošā viedokļu veidošanā.

Iedomāsimies, ka Līga ir aktīva viedokļa “par zirgu tiesībām gulēt stāvus” atbalstītāja, bet Jānis jau izsenis iestājas par “zirgu paradumu maiņu sabiedrības interesēs” viedokli. Abi aktīvi seko līdzi visām lapām un ir grupās, kas atbalsta viņu viedokli, tādējādi pastiprinot savu viedokli ik dienas, jo savā informācijas burbulī neredz nevienu ziņu, kas to varētu apstrīdēt.

Arī masu medijos abi pamana ziņas, kas saistītas ar zirgu tiesībām/paradumu maiņu, tomēr interpretē tās dažādi. Ja kāds zirgs nofotografēts guļam, Līgai uzreiz ir skaidrs, ka “zirgu paradumu maiņas” aktīvisti ir to piespieduši nogulties. Tajā pašā laikā Jānis, pamanot šo pašu ziņu, aktīvi to pārpublicē savos profilos ar piebildi: “Redz, kā ir – arī zirgi paši vēlas gulēt!”

Šis, protams, ir anekdotisks piemērs, bet labi ilustrē to, kā informācijas pieejamība (vai tās ierobežojumi) aktīvi veido cilvēku viedokļus un šķietami bezkaislīgas informācijas interpretāciju. Jebkurā citā jautājumā Jānis un Līga, iespējams, varētu būt vienisprātis, bet jautājumā par zirgiem diez vai rastu kopsaucēju. Dažos gadījumos tas pat var pāraugt konfliktos, no kuriem ieguvējs nebūtu nedz Jānis, nedz Līga, nedz arī zirgi…

Tad ko darīt? Vai neiet “mežā” vispār? Nelasīt ziņas un dzēst visus kontus sociālajos tīklos? Ja nu tomēr nav iespējas to īstenot, var meklēt veidus, kā neapmaldīties.

Folklorā atrodams, ka vadātāja gadījumā mūsu senču ieroču arsenālā bija tādas metodes kā apavu pārvilkšana, skatīšanās starp kājām un tēvreizes skaitīšana. Diez vai skatīšanās savā tālrunī augšpēdus varētu palīdzēt neapmaldīties informācijā, tomēr dažus principus var pārfrāzēt arī mūsdienu kontekstā.

Pirmkārt, var palīdzēt tas, ka vienkārši zinām: mūs visus ietekmē apstiprināšanas nosliece. Tas var ļaut pamanīt to darbībā brīžos, kad skatāmies uz apkārt notiekošo, citiem cilvēkiem vai kad pieņemam svarīgus lēmumus.

Otrkārt, pāraut kurpes nav nekas cits kā iejusties nekomfortablā situācijā. Informācijas gadījumā tas būtu apzināti neizslēgt no savas pasaules viedokļus, kas ir pretrunā tavējiem.

Treškārt, un, šķiet, visbūtiskāk, saskaroties ar pretēju viedokli, var pamainīt skata punktu – censties iejusties un atcerēties, ka viedoklis veidojas pieejamās informācijas telpā, kas starp cilvēkiem var radikāli atšķirties. Pat ja vienā jautājumā viedoklis var atšķirties, neuztvert to kā vispārinātu cilvēka īpašību.

Skaidrs ir viens – informācija pasaulē kļūst arvien vairāk, neviens nespēj to pilnībā aptvert. Arī paļaušanās uz kādiem ārējiem spēkiem (sociālo tīklu godprātību vai faktu pārbaudi) negarantē to, ka nesaskarsimies ar sava paša prāta vadītu maldīšanos. Tomēr zinot, ka prāts mūs mēdz vilt kāda konkrēta viedokļa virzienā, to ir iespējams pamanīt un censties mazliet piebremzēt. Vismaz tādēļ, lai nepazaudētu kādu labu draugu, apmaldoties patiesības meklējumos.

UZDEVUMI APMĀCĪBĀM PAR APSTIPRINĀJUMA NOSLIECI:

Autors: Mārtiņš Priedols
Sociālais psihologs, Latvijas Universitātes lektors

Par šiem un citiem problemātiskās informācijas veidiem uzzini vairāk SkeptiCafe video un rakstu sērijā “Esi racionāls!“, kas top ar CEPA un “Techsoup” atbalstu.